Gaļas neēšana

Foto te

Es jau pusotru mēnesi neēdu gaļu. Pie veģetāriešiem sevi gan nepieskaitu, jo ēdu zivis, lietoju piena produktus un olas. Un tomēr – pat tikai izslēdzot šo vienu produktu grupu  - daudz kas top pat ļoti savādāks.

Ja pavisam precīzi, tad šī man nav tāda pirmā pieredze. Esmu vēl divas reizes šādi kādu laiku iztikusi bez gaļas – aptuveni 4 un 5 mēnešu garumā. Abas reizes gan pārtraucās ap vasaras sākumu/ vidu, kad padevos šašliku valdzinājuma priekšā. Tomēr šoreiz viss liekas kaut kā drusku savādāk, lai gan ir lietas, kas atkārtojas.

Gaļas neēšanas pauzi nolēmu ņemt vairāku iemeslu vadīta. Pareizāk sakot – bija vnk vairākas kopsakarības.

Nekad neesmu varējusi sevi pieskaitīt pie tiem, kas saka, ka bez gaļas nav pusdienas vai nejūtas paēduši, ja nav gaļas, uc tamlīdzīgie teicieni. Tomēr pēdējā laikā – nu no kāda pavasara/ ziemas beigām, kopš ar kolēģiem nomainījām pusdienošanas vietu un tajā 99,99% ēdienu bija no gaļas vai ar gaļu, kaut kā pamazām, pamazām, bet pret rudens sākumu secināju, ka reti vai pat nemaz ir tādas dienas, kad es neēstu kaut ko ar gaļu. Un vēl vairāk – laikam kaut kā pēc inerces, bet gaļas ēdienu daudzums bija pieaudzis arī vakariņās. Nebija jau tā, ka mēs mājās vairs neēdu dārzeņus un citas lietas, tomēr, salīdzinot kā bija agrāk  - tad gaļas ēdienu īpatsvars tiešām bija būtiski palielinājies, jo garšīgi taču!

Kaut kur paralēli gaļas ēšanai man allaž ir arī drusku mocījusi doma par dzīvniekiem.. un visu to, ka kāds tiek nogalināts manām pusdienām.. No vienas puses saprotu – viedoklis par loģisko barības ķēdi, utt.. , no otras ne līdz galam to visu saprotu. 

 Foto te

Bet punktu pielika vienas brīvdienas laukos, kas kaut kā izvērtās par ļoti smagu pārēšanos un gaužām grūtu sajūtu ne tikai svētdienas vakarā, bet pat pirmdienas rītā. Un tā kā jau kādu laiku biju apsvērusi domu, ka ir jāsamazina gaļas ēdinu daudzums manā ēdienkartē, tad secināju, ka ir īstais laiks ņemt pauzi un kādu laiciņu neēst gaļu.

Ja abas iepriekšējās reizes īsti pat neatceros kā viss sākās un kā jutos, bet tas katrā ziņā nebija tā, lai šķistu grūti un slikti. Tad šoreiz savukārt bija tieši tā.

Pirmajā nedēļā gāju pusdienot uz ierasto vietu – bija negaršīgi, jo tā kā nekā cita nebija, tad ēdu vai nu tikai rīsus ar salātiem vai zivi ar salātiem, slīku siekalās skatoties uz kolēģu pusdienām. Pat ja ēdu zivi, jau ap 17 jutos izsalkusi. Tāpat nebeidzu domāt par gaļu ieejot veikalā, taisot vakariņas, utt. Visādi gaļas ēdieni burtiski likās dubultā kārdinoši. Un kopumā jutos kā salauzta.

Otrajā nedēļā biju komandējumā – bija jau vieglāk, jo cita vide, citi ēdieni un milzum daudz jūras velšu.

Trešajā nedēļā, esot atpakaļ darbā, pierunāju pamazām kolēģus, ka vajag biežāk mainīt pusdienošanas vietu. Tā nu tagad ēdam interesantākās vietās un vēl daži citi kolēģi, kas saka, ka bez gaļas nevar ne dienu – arī sākuši ēst vieglāk vai vnk kādas dienas iztiek ar dārzeņu pusdienām.

Ceturtajā un visās pārējās nedēļās beidzot bija vieglāk. Daudz vieglāk gan pusdienās, gan vakariņās mājās, gan kopumā. Esmu atsvaidzinājusi atmiņu un sākusi vairāk taisīt visādus interesantus ēdienus, nav nekādas smagas ēšanas vakariņās.

Kas ir mainījies?

Vēl bez dažādiem ētiskiem apsvērumiem, mans lielākais ieguvums ir viegluma sajūta. Varbūt to grūti izstāstīt, bet jūtos daudz vieglāk – lai cik ēstu, neliekas smagi.

Iespējams vieglāk arī jūtos tāpēc, ka tā neko citu nemainot, izņemot gaļas būšanu, esmu atvadījusies no liekiem trijiem kilogramiem. Un tas ir patīkami, jo man pavisam noteikti derētu vēl no kāda pārīša šķirties.

Būtiski ir uzlabojusies sejas āda. Manējo ādas tipu varētu nosaukt par drusku problemātisku - nu vismaz man pašai tas tāds šķiet, jo nav kā no žurnāla bildes. Tad tagad, līdz ar gaļas izslēgšanu no ikdienas, āda ir daudz labāka. Šo pašu atziņu es novēroju arī savās abās iepriekšējās reizēs, kad neēdu gaļu.

Pat ja ēdu pusdienās zivi, pienākot vakaram, man ātrāk gribās ēst, kā tad, ja ēdu, piemēram, kotletes.

Gaļas garšu es neesmu aizmirsusi, bet atšķirībā no pirmās nedēļas, tad paskatoties uz kaut ko, kas man ir garšojis, siekalās vairs neslīkstu.

Secinu, ka man bija atkarība vai vismaz ļoti liels pieradums pie gaļas ēdieniem, kas nav labi, ņemot vērā, ka agrāk tā tomēr nebija.

Savu gaļas neēšanas pauzi pagaidām esmu nolēmusi turpināt. Pagaidām plānoju sev kā atskaites punktu Ziemassvētkus, kas bez gaļas man liekas drusku izaicinājums un kaut kas nepieredzēts. Bet tad jau redzēs – kā viss būs tālāk..  

Kāda ir Jūsu pieredze ar gaļas ēšanu vai tieši otrādi – neēšanu? Jo sevišķi mani interesē līdzīgi gadījumi - pārtraukt un tad varbūt atsākt vai otrādi? Kā arī - kas Jums mainījās beidzot vai sākot ēst gaļu?