Grand finale jeb pusmēness gatavs!

URĀ - mana pusmēness šalle IR GATAVA! 

Mans PRIEKS par šo darbiņu ir tikpat MILZĪGS cik pati šalle, jo vairāk tāpēc, ka izmēros tā atgādina nevis šalli, bet kārtīgu lakatu vai apmetni. 

Sāku ar 200 valdziņiem, beidzu ar 1220. Ārējās malas garums ir tieši 7 metri un 50 centimetri, iekšējās 1 metrs un 25 centimetri.

Un šie skaitļi man kā svētdienas adītājai ir absolūts personīgais sasniegums un ļauj šo ierindot par lielāko adījumu izmēros, ko jeb kad esmu uzadījusi, nonākot pie saturīga gala rezultāta. :) 

Mani vislielākie paldies Kristīnai – gan par aprakstu, gan vēl online konsultācijām. Tagad varu pat iesmaidīt – par ko es tur pašā sākumā tā uztraucos. Kristīnas šalles adīšanas recepte ir izcila savā vienkāršībā, tāpēc iesaku visām, kas grib šādu uzadīt, bet nav saņēmušās vai baidās, ka nesapratīs. 

Vēl man jāsaka paldies arī Inesei, jo no viņas šalles es iedvesmojos, ka savai gribu volānus un no Ineses skaidrojuma arī sapratu kā vislabāk līdz volāniem nonākt.  

Visbeidzot paldies arī Elīze veikalam Ģertrūdes ielā un internetveikaliņam, jo pie viņiem es pirku dziju. Pat neskatoties uz to, ka Kristīnas aprakstā bija skaidri norādīts nepieciešamais dzijas daudzums ar šo aspektu man radās zināmas nesaprašanās. 

Iedomāties, ka 200g drusku pūkainas vilnas + mohēras dzijas ir pielīdzināmi 300g, pēc mana skata novērtētai, drusku biezākai un it kā smagākai dzijai nepavisam nav pareizi. Kad tiku pie trūkstošās pamata dzijas, sekoja nākamā atklāsme - nepietiek arī volāndzijas. Ja pērkot biju iedomājusies, ka ar vienu standarta volāndzijas ficīti uztaisīšu 3 volānu kārtas, tad realitātē 1 ficīte bija tieši 1 rindiņa volānu un tik vien kā kādi 20 centimetri varbūt palika pāri. 
 

 

Profesionālas adītājas noteikti atradīs – man tur ir dažas nepilnības jeb mazas kļūdiņas, bet man pašai tas netraucē, jo prieks par rezultātu ir daudz lielāks. Un prieks tiešām ir liels, jo esmu arī izpildījusi vienu no savām Jaunā gada lielajām rokdarb-apņemšanām.

Atkāpjoties no oriģinālā apraksta – adīju labo pusi labiski, kreiso kreiliski. Pirms sāku adīt, nez cik reižu izmēģināju valdziņa pieaudzēšanu, lai tā sanāktu pēc iespējas neredzamāka.

Sākumā par mazajiem caurumiņiem satraucos un man tie drīzāk nepatika, nekā patika. Tagad, skatoties uz visu kopskatā, pieaudzēšanas caurumiņi man liekas pat ļoti fifīgi un priecājos ka tādi ir, jo labiskais līdz ar to vairs neizskatās tik monotoni labisks. 

 

Pats grūtākais laikam bija, kad vairs bija kādas 10 rindiņas atlikušas, lai visi no malām uzņemamie valdziņi būtu uzņemti, jo likās – tik maz, bet tomēr tik daudz, jo iet tik lēni. Nu un vēl volāndzija – to piedabūt ka ir tikai no labās puses man sanāca vēl 2x lēnāk kā vnk izadīt rindiņu. 

Adīšanas laikā neiztiku arī bez izsmiešanās līdz asarām. Kad sāku adīt - pierunāju savu mammu arī adīt tādu pašu pusmēnesi. Paralēlais adīšanas process bija tiešām aizraujošs (kas te tieši smieklīgs - noteikti vislabāk zinās mana mamma :) ), bet rezultātā viņa tika pie veseliem diviem apmetņiem un pats apmetnis savukārt pie jauna nosaukuma - pusmēness vietā tapa pārsaukts par sikspārņa spārniem. :) Paldies, par foršo kopā adīšanu! :) 

 

Šī šalle man bija dāvana – to jau zināju uzreiz sākot adīt. Un kaut šādas šalles=apmetņi galīgi nav man stilā un manas pašas garderobē neierakstās, tad kad bija gatava – nu tiešām gandrīz vairs negribējās šķirties, tāpēc nav laikam tādas vietas mājās kur nebūtu ar viņu izklājusies vai izmēģinājusi nofotografēt (tieši tāpēc - tik daauudz bilžu), vai simts un vienā veidā satīties. 

Klāt uztaisīju arī tapotu puķu brošu. Kad merīju uz sevis man likās, ka broša vajadzīga, lai saturētu apmetni kopā. Dāvanas saņēmējai viss tāpat labi turējās kopā un broša sanāca vnk kā aksesuārs, ko piespraust klāt. 

Un te jau mans apmetnis saticies ar saviem radiniekiem spilveniem :) - šie visi turpmāk dzīvos vienās mājās. 

P.S.Tā izskatās, kad neapreķina sniega biezumu laukos un  nepiemēroti saģērbies nolemj aizkļūt līdz veļas auklai.