Jau kādu nedēļu, ja ne visas divas mani piemeklējis pavasara blog-saguriens. Un kaut tāda vārda jau laikam nemaz nav – kaut kā tieši tā man to gribas nosaukt, kad apkārt notiek daudz, stāstīt un rādīt – tik daudz, bet ir saguriens to visu sabildēt un tad vēl aprakstīt.
Tāpēc jau apmēram kāds 10 raksts man paliek vai nu tikai domās savirknēts vai vispār tikai ātri garāmskrejošas idejas formātā.
Ik pārdienas aizdomājos, ka, ak, man taču ir jāraksta blogs/ jānopublicē kaut kas jauns, utt.. Un tad nolemju, ka viss – rīt rakstīšu, tomēr, kad pienāk rītdiena – arvien joprojām neko negribas rakstīt.
Līdz beidzot šodien secināju, ka mani gluži vai moka doma, ka neko nerakstu, bet, ja ieklausos sevī, neko īsti negribas rakstīt..
Un tā, kā blogs jau no laika gala man bija ar domu – sajūta priekam un tikai un vienīgi pašai sev, tad šodien pusdienslaikā, klausoties putnu čivināšanu tepat Rīgas centrā, nolēmu, ka došos blog-brīvdienās jeb nemocīšu sevi ar domu par „vajadzību kaut ko uzrakstīt”. Pagaidām plānoju savas brīvdienas apmēram uz nedēļu, lai pēc tam atgrieztos jau ar jaunu iedvesmu. :) Kaut kā līdzīgi jutos arī ap Ziemassvētkiem, kad kā reiz pēc mazas blogpauzes, sajutos gluži kā no jauna.
Turklāt brīvdienām ir arī pavisam pragmatisks iemesls – nākamnedēļ man mājās nebūs datora. Lai gan mana darbadiena pamatā paiet pie datora – diezgan reti ir tie vakari, kad arī mājās neieslēgtu datoru.. (zinu, neskan laikam labi). Tāpēc no vienas puses pat priecājos par šo iespēju, jo nākamā nedēļa man būs arī brīvdiena no visām tehnoloģijām.
Saulainu Jums nedēļu!
