Kaut kas garšīgs

Reizēm uznāk, ka tik ļoti gribas "kaut ko garšīgu", ka šī vēlme pilnīgi un galīgi nemaz nav atceļama vai apslāpējama. Tāpēc tad atliek vai nu kaut ko garšīgu atrast mājas krājumos, iet uz veikalu vai pielāgot to, kas jau ir. 

Man šoreiz šis ir trešais variants, bet ja Jums trūkst kāda no vajadzīgajām sastāvdaļām - iesaku tās nopirkt speciāli & izmēģināt, jo augļu tēja patiešām ir kaut kas ļoti, ļoti garšīgs!

Vajadzēs:

1) apelsīns

2) citrons

3) laims

4) melnā tēja

5) grenadīna sīrups

6) ūdens

Nomizo augļus. Apelsīnu parasti ņemu veselu, no citrona un laima pa šķēlītei. Augļus saliek krūzē, uzvāra ūdeni un aplej tēju. Kamēr nedaudz ievelkas - vajag ar karoti drusku paspaidīt augļus, lai vairāk iznāk ārā sula. 

Kad tēja pietiekamā stiprumā - pievieno grenadīna sīrupu. Sīrupu nevajag daudz, jo viņš ir ļoti, ļoti salds, tāpēc vislabāk likt pa kādai karotei, apmaisīt un pagaršot kā ir.

Krūzi vajag lielu un ietilpīgu, lai pietiek vieta augļiem,  tāpēc es parasti taisu alus kausā. :) 

Tas arī viss - ļoti, ļoti garšīgā augļu tēja ir gatava. Kad tēja būs atdzisusi & izdzerta, neaizmirstiet apēst augļus! :)

Kādas ir Jūsu garšīgās ziemas tējas?

Sss-a-l-d-ē-j-u-m-sss (vislabākais)!

Kad svētki nosvinēti, tad ir īstais laiks mazdrusku atvilkt elpu un izbaudīt mirkli, un iepriecināt sevi ar maigu, krēmīgu, mutē kūstošu un ļoti, ļoti garšīgu paštaisītu saldējumu.

Šajā un pagājušajā vasarā bieži taisīju saldējumu mājās. Esmu izmēģinājusi milzum daudz receptes, sākot no super sarežģītām un beidzot ar vienkārši sasaldētu sulu. Ja Jūs biedē saldējuma taisīšana mājās, jo vajag to mašīnu, tad droši varu teikt - bez tās pilnīgi var iztikt un arī man tādas nav, bet visi kā viens saldējumi ir sanākuši. 

Saldējuma receptes, man liekas var iedalīt trijās lielās grupās - ar olu krēmu, bez olu krēma un sulu jeb sorberta tipa. 
Pirmais variants parasti ir viskrēmīgākie, bet arī vistreknākie un sarežģītākie, jo olu krēmu atliek pārvārīt vai pārāk karstā temperatūrā vārīt un tad tas nesanāk. Bet ja olu krēms sanāk un parasti jau tā tas arī ir, tad šiem visiem olu saldējumiem lilelākā problēma, manuprāt, ir treknums.. man garšo tāds īsts saldējums, bet sajūta, ka smaganas pēc dažām karotēm ir tādas kā ar taukiem - br.. tas nav priekš manis.
Bez olām vai sorberta saldējumi ir vieglāki, nav izteikta treknuma garša, tomēr reizēm šie saldējumi man liekas pārāk viegli jeb atkal ne pēc īsta saldējuma. 

Un tā šī saldējuma dilemma noteikti būtu turpinājusies, ja neizmēģinātu šo saldējuma recepti, kas ir i-d-e-ā-l-a, jo saldējums ir krēmīgs, nav taukains un kā par brīnumu - arī ļoti ātri un ļoti vienkārši pagatavojams. 

Vajadzēs:
1) 250g saldais krējums
2) 1 bundziņa kondensētais piens
3) 3 citroni

Sāk ar culas izspiešanu no citroniem. Citronus var likt arī vairāk/ mazāk - viss atkarīgs no tā, cik salds vai tieši otrādi - skābens garšo. 

Tālāk saputo saldo krējumu, līdz tādai vidēja biezuma konsistencei - lai nav gluži biezās putās, bet nav arī pilnīgi šķidrs. Saldam krējumam papildus cukuru neliek. Reizēm vienīgi mazdrusku smaržai pievienoju vaniļas cukuru/ esenci.

Visbeidzot sajauc visas trīs sastāvdaļas kopā. Vispirms saldo krējumu ar kondensēto pienu - daži putojieni, lai viss labi samaisās, tad citronu sulu un atkal daži putojieni, lai viss vienmērīgi sajaucies. 

Pēdējais etaps - sasaldēšana. Tā kā man nav saldējuma mašīnas, tad salieku sev ik pēc apmēram 40min telefonā atgādinājumus saldējumu apmaisīt. Apmaisīt vajag, lai neveidotos ledus kristāliņi un konsistence paliktu krēmīga.

  
Volā - tieši tik vienkārši un saldējums ir gatavs! 
Bilde ar saldējumu trauciņos šoreiz man izpalika, jo šis ir kārums, kas apēdās ļooti ātri. 

Kāda ir Jūsu saldējuma recepte?

Gaļas neēšana

Foto te

Es jau pusotru mēnesi neēdu gaļu. Pie veģetāriešiem sevi gan nepieskaitu, jo ēdu zivis, lietoju piena produktus un olas. Un tomēr – pat tikai izslēdzot šo vienu produktu grupu  - daudz kas top pat ļoti savādāks.

Ja pavisam precīzi, tad šī man nav tāda pirmā pieredze. Esmu vēl divas reizes šādi kādu laiku iztikusi bez gaļas – aptuveni 4 un 5 mēnešu garumā. Abas reizes gan pārtraucās ap vasaras sākumu/ vidu, kad padevos šašliku valdzinājuma priekšā. Tomēr šoreiz viss liekas kaut kā drusku savādāk, lai gan ir lietas, kas atkārtojas.

Gaļas neēšanas pauzi nolēmu ņemt vairāku iemeslu vadīta. Pareizāk sakot – bija vnk vairākas kopsakarības.

Nekad neesmu varējusi sevi pieskaitīt pie tiem, kas saka, ka bez gaļas nav pusdienas vai nejūtas paēduši, ja nav gaļas, uc tamlīdzīgie teicieni. Tomēr pēdējā laikā – nu no kāda pavasara/ ziemas beigām, kopš ar kolēģiem nomainījām pusdienošanas vietu un tajā 99,99% ēdienu bija no gaļas vai ar gaļu, kaut kā pamazām, pamazām, bet pret rudens sākumu secināju, ka reti vai pat nemaz ir tādas dienas, kad es neēstu kaut ko ar gaļu. Un vēl vairāk – laikam kaut kā pēc inerces, bet gaļas ēdienu daudzums bija pieaudzis arī vakariņās. Nebija jau tā, ka mēs mājās vairs neēdu dārzeņus un citas lietas, tomēr, salīdzinot kā bija agrāk  - tad gaļas ēdienu īpatsvars tiešām bija būtiski palielinājies, jo garšīgi taču!

Kaut kur paralēli gaļas ēšanai man allaž ir arī drusku mocījusi doma par dzīvniekiem.. un visu to, ka kāds tiek nogalināts manām pusdienām.. No vienas puses saprotu – viedoklis par loģisko barības ķēdi, utt.. , no otras ne līdz galam to visu saprotu. 

 Foto te

Bet punktu pielika vienas brīvdienas laukos, kas kaut kā izvērtās par ļoti smagu pārēšanos un gaužām grūtu sajūtu ne tikai svētdienas vakarā, bet pat pirmdienas rītā. Un tā kā jau kādu laiku biju apsvērusi domu, ka ir jāsamazina gaļas ēdinu daudzums manā ēdienkartē, tad secināju, ka ir īstais laiks ņemt pauzi un kādu laiciņu neēst gaļu.

Ja abas iepriekšējās reizes īsti pat neatceros kā viss sākās un kā jutos, bet tas katrā ziņā nebija tā, lai šķistu grūti un slikti. Tad šoreiz savukārt bija tieši tā.

Pirmajā nedēļā gāju pusdienot uz ierasto vietu – bija negaršīgi, jo tā kā nekā cita nebija, tad ēdu vai nu tikai rīsus ar salātiem vai zivi ar salātiem, slīku siekalās skatoties uz kolēģu pusdienām. Pat ja ēdu zivi, jau ap 17 jutos izsalkusi. Tāpat nebeidzu domāt par gaļu ieejot veikalā, taisot vakariņas, utt. Visādi gaļas ēdieni burtiski likās dubultā kārdinoši. Un kopumā jutos kā salauzta.

Otrajā nedēļā biju komandējumā – bija jau vieglāk, jo cita vide, citi ēdieni un milzum daudz jūras velšu.

Trešajā nedēļā, esot atpakaļ darbā, pierunāju pamazām kolēģus, ka vajag biežāk mainīt pusdienošanas vietu. Tā nu tagad ēdam interesantākās vietās un vēl daži citi kolēģi, kas saka, ka bez gaļas nevar ne dienu – arī sākuši ēst vieglāk vai vnk kādas dienas iztiek ar dārzeņu pusdienām.

Ceturtajā un visās pārējās nedēļās beidzot bija vieglāk. Daudz vieglāk gan pusdienās, gan vakariņās mājās, gan kopumā. Esmu atsvaidzinājusi atmiņu un sākusi vairāk taisīt visādus interesantus ēdienus, nav nekādas smagas ēšanas vakariņās.

Kas ir mainījies?

Vēl bez dažādiem ētiskiem apsvērumiem, mans lielākais ieguvums ir viegluma sajūta. Varbūt to grūti izstāstīt, bet jūtos daudz vieglāk – lai cik ēstu, neliekas smagi.

Iespējams vieglāk arī jūtos tāpēc, ka tā neko citu nemainot, izņemot gaļas būšanu, esmu atvadījusies no liekiem trijiem kilogramiem. Un tas ir patīkami, jo man pavisam noteikti derētu vēl no kāda pārīša šķirties.

Būtiski ir uzlabojusies sejas āda. Manējo ādas tipu varētu nosaukt par drusku problemātisku - nu vismaz man pašai tas tāds šķiet, jo nav kā no žurnāla bildes. Tad tagad, līdz ar gaļas izslēgšanu no ikdienas, āda ir daudz labāka. Šo pašu atziņu es novēroju arī savās abās iepriekšējās reizēs, kad neēdu gaļu.

Pat ja ēdu pusdienās zivi, pienākot vakaram, man ātrāk gribās ēst, kā tad, ja ēdu, piemēram, kotletes.

Gaļas garšu es neesmu aizmirsusi, bet atšķirībā no pirmās nedēļas, tad paskatoties uz kaut ko, kas man ir garšojis, siekalās vairs neslīkstu.

Secinu, ka man bija atkarība vai vismaz ļoti liels pieradums pie gaļas ēdieniem, kas nav labi, ņemot vērā, ka agrāk tā tomēr nebija.

Savu gaļas neēšanas pauzi pagaidām esmu nolēmusi turpināt. Pagaidām plānoju sev kā atskaites punktu Ziemassvētkus, kas bez gaļas man liekas drusku izaicinājums un kaut kas nepieredzēts. Bet tad jau redzēs – kā viss būs tālāk..  

Kāda ir Jūsu pieredze ar gaļas ēšanu vai tieši otrādi – neēšanu? Jo sevišķi mani interesē līdzīgi gadījumi - pārtraukt un tad varbūt atsākt vai otrādi? Kā arī - kas Jums mainījās beidzot vai sākot ēst gaļu?

Iešūt rāvēju. Pazaudēt nervus.

Man vakar vajadzēja iešūt rāvēju. Ja pavisam precīzi – tad tieši 3 rāvējus. Un ak jē, tas man nācās grūti. Iešūt iešuvu, bet nu nervi dila, svila, kūpēja un vēl visi citi iespējamie stāvokļi, kad teju vai gribas mest visu pa gaisu.

Dubultā traki man pašai tas liekas galvenokārt tāpēc, ka reiz tak gāju šūšanas kursos, kur mums mācīja kā šūt rāvējus – slēptus, neslēptus un pat tādus, kad odere ir klāt. Nebiju gan varbūt rāvēju šūšanas virtuoze, bet iešūt varēju.

Toties vakar, kad piesēdos, pirmais mežģis jau bija kā viņu vispār likt klāt.. kad viena mala bija pielikta, nez kāpēc vairāk kā vienu reizi pamanījos otro piespraust tā ka sanāk kaut kāds skrullis un rāvējs nav aizverams. To, ka tā ir noticis, protams, secināju tikai tad, kad mala jau piesprausta.    

Tālāk sekoja pats „spožākais – šūšana. Ar šo gan man nevis jālepojas, bet laikam būtu jānosarkst, jānosarkst  un vēlreiz jānosarkst.

Pieliku pēdiņu un likās nešuj.. un nešuj, jo izrādās, ka esmu pielikusi otrādi :D. Vienu rāvēju iešuvu un viss sanāca.

Tad nomainīju pēdiņas, pašuvu citus dūrienus un ķēros klāt nākamajiem 2 rāvējiem. Tagad pēdiņu pieliku pareizi, tomēr lai pilnīgi kapitulētu rāvēju priekšā, nez kāpēc nesapratu, ka šoreiz šuju ar nepareizo sliecīti..

Šuvu, šuvu un likās tiešām jocīgi, jo pēdiņa, nevis palīdz rāvēja malai atrullēties vaļā, bet burtiski piespiež vēl stingrāk klāt un lai kā censtos – nekas nerullējas vaļā. Rezultātā šādi iešūts t.s. neredzamais rāvējs galīgi neizskatījās neredzams. Un tad jau arī sekoja mana graujošā atklāsme, ka šuju taču nepareizi. :D 

 

Nepareizi šūtais:

 

Lāča pakalpojumu sarūpēju sev arī pati – pat neskatoties uz to, ka viss smagi aizmirsies – noslinkoju rāvējus iediegt, bet tikai spraudu ar adatiņām un uzreiz šuvu.

Bet ir arī pozitīvā puse, kas man liekas teju vai brīnums pēc visa iepriekš minētā – visi 3 rāvēji ideāli veras ciet, sapas galos, nav nekādu caurumu starp vietu, kur beidzas sašūtais un sākas rāvējs, visbeidzot ir pat diezgan neredzami. :)

Izstāstiet, meitenes, kā Jums ar rāvēju šūšanu - tā čiks un gatavs vai vairāk pēc mana neglaimojošā scenārija?

Es nebiju nevienu rāvēju tagad šuvusi aptuveni tieši gadu.. Bet lai tagad, pēc vakardienas, uzdrošinātos šūt kādiem svārkiem, man pavisam noteikti laikam vajag patrenēties.. :) Ak, šūšana, šūšana.. :)

Krāsu flešmobs

Attēla avots šeit

Brīvdienās izlasīju par krāsu flešmoba akciju starp blogiem. Par akciju vairāk var lasīt šeit un šeit.

Opciju ielikt bannerīti man blogeris gan ietiepīgi negrib atļaut - no sākuma atteicās jeb kādas bildes pievienot, bet šodien saka, ka mans pievienojamo attēlu limits, pievienojot bildi kā banneri, ir pārsniegts. Un šis pēdējais iebildums liek aizdomāties - kāds tad īsti ir tas limits un vai tagad kaut kā šo lietu varu labot.. Help - kāds nezina vairāk par šo?

Bet atgriežoties pie krāsām - pati ideja man liekas tik forša, ka ar nedēļas novēlošanos, bet arī esmu nolēmusi piedalīties.

Īsam atgādinājumam man pašai, secība (pārkopēju no šejienes) ir šāda:

• 3.novembris - dzeltens un zelta
• 10.novembris - oranžs
• 17.novembris - sarkans
• 24.novembris - brūns
• 1.decembris - nude un taupe toņi.

Decembra krāsa lika man saprast, ka laikam jānosarkst, jo nemaz ar visas krāsas nezinu, bet nu pēc konsultēšanās ar kolēģiem un googli, secinu, ka vienkāršoti sakot tā tad laikam ir bēša, bēši pelēka un bēšīgi rozā. Ja es kļūdos - palabojiet. :)

Taupe:

Nude:

Neesmu ļoti iedziļinājusies šīs akcijas vēsturē - attiecīgi kāpēc tieši šādas krāsas izvēlētas un kur, piemēram, ir zaļa, zila un vēl citas foršas krāsas, bet arī šīs ir interesanti un jo vairāk tāpēc, ka par dažām jau tagad saprotu, ka man ļoti jāpiedomā vai un kas man tāds vispār ir mājās. Tāpat interesanti paskatīties kas ir citos blogos gozējas konkrētajā krāsā.

Nu tad - par krāsainu rudeni, meitenes! :)

Ķirbju kūka

Draudzenes iedvesmota brīvdienās cepu ķirbju kūku. Ja kūkas sāk cept tie, kas to agrāk nav darījuši un vismaz desmit cilvēku saka, ka tā ir izcili garšīga un prasa pēc papildporcijas - tad tik labu recepti es nevaru atturēties nepameģinājusi.

Turklāt ķirbju kūka man jau izsenis bija iestāvējusies zem kategorijas "vajadzētu izmēģināt". 

Cepu pēc šīs receptes, kuru man ieteica draudzene. Paldies Upenei (Ilzei) - gan kūka, ka gan blogs man ir jaunums. :) 

Bet tālāk seko bet.. 

Ilgāku laiku tagad neko nebiju cepusi, tāpec sākot šiverēties, idejas visnotaļ raisījās, kā rezultātā izdarīju dažas atkāpes no receptes un attīstīju improvizāciju. Un šādi kā reiz laikam nevajag darīt, ja recepte jau ir ideāla. 

Atšķirībā no oriģināla man bija:

1) 600g ķirbja biezenis

2) 400g kondensētais piens

3) 60g sviests

4) 2 olas

5) 8 (pilns pipetes tilpums) devas organiskā vaniļas ekstrakta

6) 2 citronu sula

7) 160g mannā

8) šķipsniņa sāls

Darīt gan darīju visu kā pēc receptes: atdzesētu ķirbja biezeni sajauc ar kondensēto pienu, izkausētu sviestu, olu, vaniļu, citronu un mannā. 

Tā kā pieliku stipri vairāk citronu, tad mīklai it nemaz nebija jūtama ķirbja garša un arī būtiski mazinājās salduma sajūta no kondensētā piena. 

Liku cepties. Cepu, cepu, bet kad stunda jau bija pagājusi - mana kūka arvien nebija gatava. Iespējams tāpēc, ka pieliku vairāk citronu, lai gan tieši tāpēc arī liku vairāk mannā. Lai nu kā stundas vietā man cepās stabili pusotru stundu un arī tad ņēmu ārā tikai tāpēc, ka bija skaidrs - vēl drusku un sadegs, lai gan vidu likās, ka vajadzētu varbūt vēl cept. 

Bet mana sliktākā ideja = improvizācija ir tālāk sekojošais. Izdomāju, ka mērces nekādas negribu, ogas atsaldēt arī negibu, bet tā vietā gribu uz virskārtas karameli. :)

Kur man šī ideja radās - nezinu...

Bet taisīju karameli - mazdrusciņ ūdens, cukurs un tad kad, tas viss jau viegli brūns, vēl nedaudz sviesta. Mmm.. cik popkornīga un salda man liekas tā smarža.

!Tiem, kas taisīs karameli pirmo reizi - iesaku nekādā gadījumā nemēģināt neko vārīšanās procesā nogaršot un neuzliet sev virsū, jo masa ir tiešām nežēlīgi karsta un var ļoti, ļoti applaucēties. Kad ir gatava - ātri cietē, bet vienalga joprojām ir karsta un var apdedzināties. 

Noziedu savu kūku un ļāvu atpūsties. 

 

Kur ir problēma? 

Kūka bija it kā garšīga - kaut kas pēc citroniem un kaut kas no ceptas mannā putras/ pudiņa (to vidu tomēr vajadzēja drusku vairāk izcept), bet karamele - nu kā jau karemele = ļoti salda. Daudz, daudz par saldu šai kūkai. Un tā kā uzlēju vēl visai biezā kārtā, tad sanāk pamatīga grauzšana, kas savukārt galīgi neiet kopā ar kūkas struktūru kā tādu. Un visbeidzot no rīta secināju, ka pa nakti karamele sākusi mazdrusku kust, jo kūka nav sausa.

Bet ir arī priecīgā ziņa - maniem visiem, kur vedu kā ciemakukuli garšoja (vai varbūt bija vnk ļoti pieklājīgi) :D

Tā kā ķirbja biezeni sataisīju dubultā devā, tad nākamnedēļ mēģināšu vēlreiz - tagad gan punkts punktā pēc šīs vai kādas citas receptes un noteikti bez glazūras. :) 

Padalieties - kāda Jūsu ķirbja kūkas recepte?

6dienas maizītes

Ko darīt tad, ja citi mājinieki pēc 5dienas ballītes aiziet gulēt tikai tad, kad Tev jau pienācis 6dienas rīts?

- izbaudīt klusumu & mēģināt būt klusumam

- iedzert kafiju ar riekstu sīrupu

- caurskatīt bildes

- sastādīt Zsv dāvanu sarakstu

- aizrakstīt neaizrakstītas vēstules

- uztaisīt bērnības brokastis. 

Taisnības labad gan jāsaka, ka nemaz ar tā neatceros, ka būtu bērnībā daudz un dikti šādas maizītes ēdusi, bet nez kāpēc ar bērnību tās man asociējas tieši tagad. 

Receptes nav - ja neskaita sakultu olu ar cukuru un tajā apmērcētu maizīti. 

 Ēdu kopā ar šo ievārījumu - mm, garšīgi! ;)