ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Smukumu ķēriens

Biju sev nosolījusies, ka šoreiz Abakhan lielo ziemas izpārdošanu pat neiešu ievērtēt. Iemesls tam tikai viens vienīgs - man tāpat jau ir plaši un pat pārāk plaši krājumi, kas pie tam pieaug ātrāk nekā samazinās.

Mana apņemšanās gandrīz arī īstenojās. Tikai gandrīz, jo pilnīgi neplānoti man paspīdēja iespēja = vajadzība kopā ar rokdarbu pulciņu doties iepirkt krājumus vienam ļoti interesantam projektam (par to kādreiz citreiz). 

Ja jāiet, tad jāiet! :)

Krājumus iepirkām superīgus. Es savukārt atturējos no visa. Pilnīgi VISA. Arī vienas absolūti fantastiskas trikotāžas, kuru gan nevaru aizmirst vēl tagad un superīga kažokādas gabaliņa, kuru arī man arvien vēl gribās, kaut nezinu kā es viņu pielietotu.

Izņēmums ir šis zilais audums. 

 
Tieši tādu (vēl precīzāks kā kopija tas pavisam noteikti nevarētu izskatīties) es meklēju decembrī.
Apstaigāju entos veikalus, izkrāmēju Abakhanus no viena gala līdz otram, bet tā arī neatradu tādu audumu kā man vajadzēja. Nopirku citu – arī smuku, bet iekšējā sajūta īsti nebija, ka tas ir īstais. Un ko domājies – tas, ko šuvu man nesanāca. Ne gluži nesanāca, bet nederēja tam mērķim, kam bija paredzēts. Tāpēc, ieraugot zilo audumu, bija skaidrs – ar vai bez atlaides, bet tas man noteikti jāpērk. 

Un tad nu pie reizes vēl daži smukumi.. ne tik svaigi, bet noteikti jaunāki par skapja kārtošanas reizi

Starp citu – kārtība man arvien vēl tur pieturās un kopš lielās milzu kārtošanas vēlreiz ko līdzīgu nav prasījies atkārtot. 

Trikotāžas mežģīne. 

 
 
Pirku rudenī. Ieraudzīju kā Abakhanā, kad viena sieviete to sev bija aplikusi kā/ šalli/ topiņu/ svārkus.. likās kā noslīkšu siekalās skatoties cik ļoti man to gabalu gribējās sev. Trakākais, ka viņa ar savu draudzeni jau pavisam droši ar šo gabalu gāja uz kasi. Prasīt, lai atdod man, tomēr kaunējos. Un tā nu – kamēr likās, ka vēroju drāmu „tā aiziet mans audums” notika neparedzēts pavērsiens un viņa atlika to atpakaļ kastēs. 


Sākumā domāju ka šūšu svārkus, bet tagad esmu pārdomājusi un sliecos par labu topiņam, kur caurspīdīga paliktu roku daļa.


Elastīga trikotāža. 

 

Mans mīļākais pagājušā gada audums. Ja vien varētu nopirktu vēl kādu metru. No sākotnējās idejas par vienkāršu brīvā laika maiciņu sev šķīros par labu dāvanai. Tas ko šuju ir gandrīz gatavs, bet man šis audums tik ļoti patīk, ka pilnīgi apsveru domu tomēr beigās dāvanu paturēt sev. 

Mākslīgais zīds. 


Otrais šāda tipa manā kolekcijā. Tāpat kā ar pirmo, arī ar šo sapņoju par kleitu. Cerams, ka šogad beidzot šie sapņi man sāks arī īstenoties. Man gan nav ne jausmas kā vispār no šāda slīdīga, kustīga un vēl irstoša auduma var izgriezt detaļas un tad nezaudējot nervus to visu sastellēt kopā.

Mohēras  + vilnas dzija. 


Mmm.. manas krāsas. Dzīvē ir labāk nekā bildē un nekāda tāda tik biezi pūkaina spalva pa virsu neizskatās. Adīšu šalli, bet laikam ne sev, jo lai cik ļoti man patiktu šī dzija, es nespēju izturēt ne minūti, ja man kaut kas pat tikai mazdrusku „kož” vai „grauž”. 

Vēl viena trikotāža.

Mīksta, elastīga un koša. Pašlaik domāju, ko darīt, jo no sākotnējās idejas par jaku esmu atteikusies.

Bieza trikotāžas mežģīne. Vismaz pārdota tika zem kategorijas mežģine.


Reālajā dzīve man vairāk atgādināja nevis mežģīni, bet vnk pabiezu trikotāžu. Superīgs pēc taustes un faktūras. Šis jau veiksmīgi transformējies uz Ziemassvētku dāvanu un tālēs zilajās pie dāvanas saņēmējas. Lai labi valkājas!

Un kādi Jums jauni pirkumi? Vai atklājumi labiem pirkumiem?

Man vispār šogad plančiks - pirkt mazāk vai nepirkt nemaz - nu tas ar domu, lai plucinātu līdzšinējos krājumus. :)

otrdiena, 2013. gada 29. janvāris

Smaidiņš

Pa brīvdienām kārtoju vēl dažu senāku brīvdienu bildes un atradu vienu uz kuru skatoties arī pati nevaru nesmaidīt, jo tiešām liekas, ka viņš te smaida :)


Un kā liekas Jums? :)

piektdiena, 2013. gada 25. janvāris

ROKDARB-apņemšanās!

Sastādīt apņemšanās sarakstus, kad teju vai mēnesis, kopš Jaunā gada iestāšanās, ir pagājis, protams, nav racionāli, bet šoreiz ir savādāk.

Līdzīgi kā Sarkanā Biete rakstīja, man arī šogad negribas nekādus sarakstus, mežonīgu plānošanu un tamlīdzīgi, bet kaut kā pats no sevis, man ir izveidojušās ROKDARB-apņemšanās.
Nevis tā, ka vnk gribas apņemties, piemēram, uzšūt pavasara mēteli – gribēties gribas, tomēr reāli zinu, ka nešūšu :D bet vairāk piezemēti, ko tiešām gribas un vismaz pagaidām plānoju, ka noteikti to arī darīšu.

Pēc šī ievada varbūt varētu domāt, ka mans saraksts ir kā minimums no pārdesmit lietām, bet nē – pagaidām ir tikai dažas. No vienas puses – nekas izaicinošs, ja skatās gada perspektīvā. Bet lai tagad nesarakstītu kaut ko, ko nekad arī nedarīšu, tad izdomāju, ka lai ir tā kā ir, turklāt gribas jau domāt, ka vismaz daļa no saraksta realizēsies un tad jau arī noteikti kas jauns nāks vietā. 

1.Rakstaini cimdi
Tautisko rakstu tradicionālie cimdi man līdz šim bija neitrāli, lai neteiktu, ka man drīzāk tie pat nepatika. Viss mainījās Ziemassvētkos, kad saņēmu dāvanā ļoti, ļoti skaistus rakstainus cimdus un tiku pie iespējas izšķirstīt grāmatu „Latvieša cimdi”.


Ar šo pašu brīdi man ir iestājies klikšķis uz šādiem cimdiem. Cimdu grāmatu nu jau esmu izskatījusi vismaz reizes pārdesmit, bet visi tik smuki, ka nevaru vēl nolemt, kuri būs tie, kurus es adīšu kā savus pirmos.  

Pārsteidzoši, bet pēkšņi esmu sākusi arī rakstainos cimdus redzēt teju vai visiem cilvēkiem uz ielas, kā arī katru reizi uzvelkot savus rakstainīšus – nebeidzu vien par tiem priecāties.

2.Pusmēness šalle

Par to, ka tādu gribētu tādu uzadīt biju domājusi vairākkārtīgi. Pa Ziemassvētku brīvdienām šī doma nez kāpēc aktualizējās, bet netiku pat vēl līdz izmisīgai apraksta meklēšanai, kad Kristīna savā blogā ielika rakstu par šādu šalli un iedeva man pamācību.
Kristīna - lielum lielais paldies Tev & paldies arī par online konsultācijām! :) Paldies arī Inesei  - Tavs padoms par volāndziju man ļoti, ļoti noderēja un šī ļoti skaistā Ineses šalle ir tāda, kādu es gribētu savējo.
Meitenes, man arvien vēl viss ir tapšanas procesā, bet finišs jau rādās saredzams. Adās viegli, bet man iet lēni un nupat jau esmu sasniegusi tāda valdziņu skaita uz adatām stadiju, ka izadu vienu rindiņu un tad kā minimums prasās izvingrināt rokas. Neesmu iztikusi arī bez misēkļiem, bet par to vēlāk.

3. Džemperis
Reiz jau vienu džemperi sāku, bet nepabeidzu. Divi gabali, kas jāsaprot kā priekša un aizmugure, kā arī milzu rullis ar neizadīto dziju, arvien periodiski par sevi atgādina, kad meklēju skapī kaut ko pazudušu. Ko darīt ar to iesākto vēl neesmu izdomājusi.

Kļūme kāpēc man nekas nesanāca galvenokārt ir apstāklī, ka nekad neesmu džemperi adījusi un vispār esmu maz adījusi, tāpēc brīva interpretācija manā gadījumā galīgi neder. Džemperis bija plānota kā dāvana, kas praktiski nozīmēja, ka man jāvar adīt visai slepeni. Arī tas manā gadījumā neder. Visbeidzot dāvanas saņēmējam izrādījās ka nemaz nepatīk arī dzija. Tas viss rezultējās ar neko.
Tāpēc mans nākamais mēģinājums ar džemperi būs plānveida, pēc piegrieztnes un ar klātienes konsultācijām no kāda pieredzējuša adītāja, bez pārsteiguma un visbeidzot ar akceptētu dziju no valkātāja puses.

4. Vecmāmiņu kvadrātiņi un puķīte

Attēls ir PrintScreen no šejienes

Es tiešām nemāku – to pavisam, pavisam parasto kvadrātiņu. Man ir vairākas reizes rādīts. Tāpat esmu vairākkārtīgi mēģinājusi pēc youtube atrodamajām pamācībām, bet nē, kaut kas man tur arvien nesanāk. Un ja sanāk, tad tieši tikai tik ilgi, kamēr man sēž blakus cilvēks, kas man to māca. Un tieši tas pats ar visparastāko tamborēto puķīti.
Par segu vai kaut ko tik fantastisku ka visi Ceitas darbi vēl pat nesapņoju. Iesākumam mans mērķis ir spilvens.

Un kādas ir Jūsu foršās ROKDARB-apņemšanās Jaunajam gadam?

P.S.Es visu sarakstot tiko apjautu, ka šogad laikam tikai adīšu un adīšu.. :)

otrdiena, 2013. gada 15. janvāris

Puķu spilvens


Kā man gāja jeb pareizāk negāja ar rāvēja šūšanu jau stāstīju. Tad nu lūk, tos rāvējus es šuvu šiem spilventiņiem, kas jo vairāk lika man pašai krist vieglā panikā par apsūbējušajām šūšanas prasmēm. Bet par visu no sākuma. 

Vasarā iedzīvojos visai pamatīgā ligā ar zobiem. Tik pamatīgā, ka tā beigās rezultējās man ar pavisam īstu operāciju. Nu un pēcoperācijas sekas jau, protams, standartā - sapampums. Manā gadījumā tas bija tik mežonīgs, ka varēju tikai brīnīties, ka vispār var tik traki kaut kas sapampt un sejas āda pēc tam nepaliek izstaipījusies. :D 
Tā kā laukā iet nevarēju, tad aiz neko darīt par dažādām dāvanām sāku domāt jau vasarā. Priekš manis tas rekords - jūlijā sākt taisīt dāvanu, kas vajadzīga rudens beigās. Bet kāpēc es to visu stāstu?  - man vnk šie spilveni tik ļoti asociējas un atgādina visu to zobu lietu, ka nevar neizstāstīt. :)

Un tā nu jau vasarā, es izdomāju, ka dāvanā būs spilvens ar tapotām puķēm. Tādu uztaisīt man gribējās jau kopš pirmās reizes, kad izmēģināju tapošanu
Sākumā plānā bija 3, tad 5, līdz beigās sanāca 9 puķes. Sākotnēji arī biju domājusi tikai 1 spilvenu, bet sākot likt visu kopā, likās, ka spilvenam vajag fonu jeb divus vienkrāsainos, lai puķes vairāk izceltos. :)

Puķes uztapoju vasarā, spilvenus šuvu rudenī. 


Lillā audumu gan nopirku jau vasarā un tad pēcāk pieskaņoju rozīgo. Un kad sāku visus griezt secināju, ka lilllā ir trakākais audums ar kādu jebkad esmu saskārusies, bet tā kā laika vairāk nebija meklēt vēl ko citu, tad iztiku kā ir.


Pirkts uz svara Abakhanā un pēc taustes diezgan pabiezs, bet ļoti mīksts un patīkams pieskaroties.
Sākot griezt secināju, ka nevienas šķēres lāgā neņem pretī šo audumu, jo šķēres vnk kaut kā iestieg viņā. Pirmajā brīdī domāju, ka varbūt man vnk šķēres atgriezušās. Te no bildes, kur mala griezta ar robotajām šķērēm, ja labi ieskatās, var redzēt, ka audums īstenībā ir tā kā no diviem atsevišķiem audumiem, kas nezinu - salīmēti vai kaut kā citādi, bet sadabūti kopā. 
Kad pēc ārprātīga čakara izgriezu 2 kvadrātus - secināju, ka viņi izskatās nevis kā griezti, bet apmēram zobiem grauzti, turklāt pat arī tās malas, kas bija ar robotajām šķērēm nemaņā ira uz priekšu. Tik pat apirusi un arvien spurojoša izskatījās arī mala, ka nošūta ar overloka dūrienu. Tas ko izdarīju es, noteikti ir pilnīgā pretrunā ar jebkādiem šūšanas kodeksiem, bet lai apturētu spurošanos & nemeklētu citu audumu, malas vnk apdedzināju. :D 

Tālakais jau Jums zināms - rāvēja iešūšana. :) Pārsteidzošā kārtā man pašai liekas, ka ir labi un rāvēji neredzami, ja salīdzinu, kas sanāca sākumā un kā vispār viss tas man notika. 

 

Dāvanas saņēmēja bija priecīga, turklāt kā patstāvīgs eksponāts ir uzradies arī ceturtais "spilvens", jo trīs iepriekš minētie šo draugu pievelk burtiski kā magnēts :)

 

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

Ziemas stāsts & pirmo reizi pieredze ar tirdziņu


Kopš rudens esmu iesaistījusies vienā absolūti lieliskā un interesantā projektā, kuru organizē Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca. Jāsaka kā ir, tagad domājot, es lāgā nemaz nezinu kāds ir šī projekta īstais nosaukums un vai to maz tā var nosaukt par projektu, bet pati sev pavisam vienkāršoti es to saucu par rokdarbu pulciņu. :) Un nosaukums "rokdarbu pulciņš" man liekas tik mīlīgs & retro vienlaikus, ka gribas mazdrusku iesmaidīt katru reizi, kad kādam par to stāstu. 

Kad kaut kad septembrī man kolēģe stāstīja, ka katru nedēļu organizē/ iet uz rokdarbu pulciņu, kura dalībnieki katru reizi taisa kaut ko jaunu vai vnk kaut ko taisa. Viņa to visu stāstīja tik iedvesmojoši un rādīja tik interesantas lietas, ka man tik ļoti arī gribējās pievienoties, ka pati uzprasījos sevi tur uzaicināt. Vai varbūt vēl vairāk - pati vnk kaut kā uzprasījos viņai līdzi. :)
Tā nu pateicoties manai foršajai kolēģei es pievienojos pulciņam pie citām tik pat foršām sievietēm, kuras jau kopš vasaras taisīja dažādas lietiņas, ko pārdot Ziemassvētku tirdziņā.

Pateicoties pulciņam esmu iemācījusies visu ko jaunu & interesantu, par dažām, piemēram, filcēšanu apstiprinājusi savas jau līdz šim esošās aizdomas, ka man gan nesanāk, gan nepatīk. 
Vēl par citām lietām sapratusi, ka ne viss ir tik vienkārši kā sākumā varbūt izskatās un ka ir lietas, ka citiem sanāk ļoti, ļoti labi, bet man nu tā ne pārāk. Un tieši tas arī forši, ka katram ir kaut kas savs, bet visi var iemācīties un izmēģināt kaut ko jaunu. 

Viena no lietām, ko pārdevām bija virtenes. Ar šo varu lepoties, kā savu ideju. :)


Eglītes ir no vidēji bieza filca un uz tām ar šujmašīnas dekoratīvajiem dūrieniem nošuvu dažādos virzienos. Rezultātā eglīte ir smuka no abām pusēm un nošūtais izskatās kā ornamenti vai eglīšrotājumi. 


Un tad kārtojot pēc kaut kādas noteiktas/ nenoteiktas secības, piešuvu uz atlasa lentes. Bez uzticama palīga, protams, neiztikt.:)


Bet atgriežoties pie tirdziņa - tas notika divas reizes, tādēļ pēc pirmās tirgošanās bija iespēja izdarīt zināmus secinājumus. Man pašai tā bija pirmā tāda pieredze, kas saistīta ar tirgošanos un tāpēc jo vairāk interesanti. 

Uzreiz gan jāsaka, ka tirdziņa mērķis nebija milzu peļņa, tāpēc visas cenas bija apmēram pašizmaksas robežās, ņemot vērā mūsu ieguldījumus izejmateriālos. Līdz ar to gan process, gan tirdziņa būšana kā tāda bija galvenokārt priekam. :)
 
Pirmajā reizē daļu no savām lietām salikām/ sakārām sev aiz muguras. Vairums cilvēku domāja, ka tās ir dekorācijas. 


Tāpēc gan virteņu, gan bumbu pārdošana mums sanāca tikai tad, kad nākamajā reizē nolikām tās uz galda. 

 

Uz cenām un kopējo ainu, lūdzu neskatīties kritiski, jo visas šīs vēl ir no kārtošanās procesa. Savukārt tā pa īstam gan visas lietas, gan pats tirdziņš man diemžēl palika nesabildēts. 


Kādas ir galvenās atziņas? 

- ļoti, ļoti liela, lai neteiktu ka galvenā nozīme ir stendiņa izkārtojumam. un ja vien nav ārkārtīgi daudz preču, tad tās visas labāk likt vienkopus, nevis kā rotājumus sev visapkārt, jo cilvēki tiešām tās uztvers kā rotājumus, nevis preces, kas tiek pārdotas. mūsu gadījumā šis pierādījās tieši 100%. 

 - jo plašāks sortiments, jo labāk. tas, kas man ļoti, ļoti patīk var nemaz tik ļoti nepatikt citiem un otrādi. 

- tirgošanās ir forša & interesanta, bet vienlaikus arī visai daudz enerģijas prasoša nodarbe. jo sevišķi pēc pirmā tirdziņa, kad vakarā biju mājās, jutos tiešām pārgurusi.

- rokdarbu pulciņš ir viens no jaukākajiem pagājušā gada atklājumiem & atnāca pie manis gluži neplānoti, bet tieši laikā un vietā. un ir tieši tik lielisks, ka noteikti iesaistīšos arī turpmāk. 
  
Un kāda ir Jūsu pieredze ar tirdziņiem & rokdarbu pulciņiem? :)

svētdiena, 2013. gada 6. janvāris

Paldies rūķim! Laimīgu Jauno gadu!


Laimīgu Jauno gadu! 

Decembris pagājis tik skrienoši, ka jau mēneša sākumā sapratu, ka blogam laika nepietiks, tāpēc pavisam bez sirdsapziņas pārmetumiem pašai sev, ņēmu pauzi. Un atkal un atkal secinu, ka pauzi paņemt šad un tad vajag, jo pēc tam arvien ir daudz & svaigas idejas. Apsolu arī pastāstīt, ko ļoti interesantu es izmēģināju pagājušā gada decembrī. 

Bet tagad man jāsaka paldies savam rūķim, jo vakar man vēlreiz bija mazi Ziemassvētki, jo pie manis atceļoja burvīga dāvana no mana Ziemassvētku rūķa jeb Daces no  dacehobijiem.
 
Manā davanā ir absolūti lieliskas mafinu formiņas - un šī nu ir lieta kā reiz priekš manis, jo es tos tiešām bieži cepu, superīgs audums, garda šokolāde un vēl noslēpums - tas ir tajā zeltītajā maisiņā. 
Noslēpums tāpēc, ieraugot to, kas tur iekšā - man tiešam mazdrusku aizrāvās elpa - cik šī lieta ir skaista, smalka un apbrīnas vērta, un vēl gandrīz vai pārdabiskā kārtā sasaistīta ar veselu stāstu, ko izstāstīju pašai Dacei.

Kas bija tajā zeltītajā maisiņā? - pulsa sildītāji jeb mauči. 


Līdz šim tādus biju redzējusi tikai bildēs, bet nu teikšu kā ir - dzīvē tie ir vēl daudz, daudz skaistāki, turklāt patiešām forši silda! :)

Paldies, Dace - Tava dāvana ir tik skaista! :) 

 
 
Manam apdāvināmajam - Inesei savukārt, ar domām par pavasari aizceļoja tapotā puķu broša, dzija un šokolāde. Inese, lai rodas pavasara sajūta! :) Ļoti steidzos paspēt nosūtīt vēl pirms Ziemassvētkiem, tāpēc visā šajā steigā dāvaniņa palika nesabildēta. 

Paldies arī mūsu galvenajam rūķim jeb Inesei par šīs jaukās akcijas organizešanu! :)