Apļveida šalle

Manā darbā starp kolēģiem šogad īstens modes kliedziens apļveida jeb t.s. bezgalības šalles.. pavērojot cītīgāk garāmgājējus Rīgas centrā gan jāsecina kāds tāds pats bums ir arī uz ielām.. tā vai citādi, bet izdomāju, ka sev arī gribu tādu apļveida šalli. 

Tā kā uzadīt, manuprāt, būtu pārāk laikietilpīgs pasākums, savukārt veikalu šalles, man liekas, ka ir pārāk dārgas, tad secināju, ka atliek vien uzšūt pašai. :) 

Audumu gāju skatīties uz Abakhanu - tāpēc, ka izpārdošana beigusies & viss izpirkts vai kā citādi, bet neskatoties uz ziemas sezonu, no adītas trikotāžas vispār nebija variantu, ko izvēlēties. Jau domās atceļot šalles ideju, starp kleitu mežģīnēm nejauši ieraudzīju audumu, kas atgādina tādu ziemīgu mežģīni vai mežģīnes un trikotāžas krustojumu.

Viss tālākais process "uz aci". Aplīdzināju sava sākotnējā nedaudz šķībā gabala malas:

Tālāk sagriezu gabalu uz pusēm un savienojot abus gabalus ieguvu garenu trubu, kuru savukārt tālāk savienojot garumā un pēc tam abos galos ieguvu apli = šalli. :)

 

Esmu pārsteigta cik ātri šāda šalle uzšujama - tas gan pie noteikuma, ja nepievēršas ar lielu precizitāti attiecībā uz izmēriem milimetros. Pašai par brīnumu, bet visas vīles šoreiz sakrita. :) 

Viss darbiņš kopā aizņēma ne vairāk kā 30 minūtes, no kurām 10 minūtes veltīju mazu pelēku pūku sasūkšanai no visām vietām, kur pārvietojos ar pusgatavo šalli.  

Secinājumi? 

Uzšūt ir ļoti, ļoti vienkārši un izmaksu ziņā krietni lētāk kā veikalos nopērkamās. Ja rēķinu tikai auduma cenu, tad šīs šalles izmaksas = Ls3,00. 

Savukārt otrs secinājums - ap manu ziemas mēteli šī diemžēl īsti neder, jo 2x aptinot ir pārāk gara un atgādina jocīgas krelles, savukārt 3x aptinot izskatās pārāk cieša. Tā kā došos meklēt jaunu audumu un šūšu citu, savukārt šī gaidīs pavasari, jo ap plāno jaku ir kā radīta izmēros. :)

 

Varbūt kāda zina - kur var nopirkt smukus adītas trikotāžas audumus? Ideālā variantā košās krāsas un paraupjas faktūras.

Vai Jūs lāpat zeķes?

Es pati uz šo jautājumu viennozīmīgi vēl pirms dažām dienām teiktu stingru nē. Kāpēc nē? Dzirdot vārdu lāpīšana man uzreiz nāk prātā kaut kas laikietilpīgs, sarežģīts, neinteresants un, ko tur liegties, arī drusku vecmodīgs.. Ja tā cītīgāk padomāju - nespēju pat atcerēties, kad man kāds būtu kaut ko stāstījis vai vēl vairāk redzējusi kādu lāpām. Visbeidzot arī vilnas zeķes mūsmājās tik bieži neplīst, tāpēc ja nu reiz saplīsušas, tad man vienkāršāk liekas uzadīt jaunas. 

Bet ko tad, ja saplīsušas ir visvisvismīļākās zeķes un valkātājs nepavisam negrib jaunas?

Tad nekas cits neatliek kā mēģināt salāpīt esošās. :) 

Mana lielākā kļūda visā šajā procesā, kas lāpīšanu pēcāk vērsa būtiski ilgāku bija zeķu - nu tādu ar pavisam nelieliem caurumiņiem & vieglu izdilumu papēžos izmazgāšana veļas mašīnā, jo rezultātā caurums apmēram trīskāršojās un pārņēma pilnīgi visu papēdi. :D

Sagatavojusies uz patiešām lielu lāpīšanu, secināju, ka nemaz tik vienkārši ar to lāpīšanu tomēr neies, jo man mājās ir vesels lērums dažādu šūšanas un adīšanas piederumu - viss, izņemot lāpāmo sēnīti. Tādu nosaukumu es atceros no savas bērnības, kad vecmāmiņa lāpot zeķes izmantoja koka sēnīti.  :)

Tā kā sēnīti meklēt pa veikaliem nebiju plānojusi doties, atlika testēt dažādus sadzīves priekšmetus. Secinājumi? - vispiemērotākais ir powerball jeb t.s. rokas žiroskops. 

Pēc zeķes valkāja ieskatiem jeb lielākam lāpījuma šarmam, lāpīšanai izmantoju ar zeķes krāsu pilnīgi nesaistītu diegu. :)

Tā tas viss izskatījās procesā:

Ātri man negāja, jo sevišķi ar pirmo zeķi, kamēr atklāju kā vislabāk tos diegus savilkt un apturēt cauruma tālāku iršanu. Cītīgi domājot, liekas, ka pēdējo reizi lāpīju pamatskolā mājturības stundā. No šīm stundām arī kā pa miglu atceros, ka tiem savērtajiem diegiem bija nosaukumi - meti un velki..., bet es varu arī ļoti, ļoti kļūdīties un, iespējams, nekas tāds nav. :) Ar otro zeķi bija vieglāk un arī roka jau likās piešauta pie improvizētās "sēnītes". 

Lūk, mans divu vakaru gala rezultāts:

Kādas atziņas ? Nav nemaz tik sarežģīti un domājot par saudzīgu resursu izmantošanu, labāk noteikti zeķes salāpīt, nekā adīt jaunas. Salāpīt arī tomēr ātrāk, jo pa diviem vakariem es nebūtu uzadījusi jaunas. Un tomēr... priecājos, ka nevienas citas zeķes negaida rindā uz lāpīšanu. :)

Visbeidzot zeķes lāpīšana ļāva arī notraukt putekļus no sen nelietotā powerball un izvingrināt rokas. :) 

Un vai Jūs lāpat zeķes? :)

Siera zupa ar šampinjoniem

Man ļoti garšo zupas, tāpēc tās bieži taisu un arī ārpus mājas ēdot nereti dodu priekšroku zupai. Tādā aukstā laikā kā tagad, jo sevišķi, man liekas, ir tik labi uzēst siltu zupu. :)

Lūk, viena no manām mīļākajām zupu receptēm - siera zupa ar šampinjoniem. 

Vajadzēs:

1) kartupeļi

2) burkāni

3) sīpoli

4) šampinjoni (apmēram 500g)

5) sāls, pipari, lauru lapas, u.c. garšvielas

6) 2 paciņas Dzintara kausētā siera (parasti ņemu klasisko, bez kādām garšām)

7) ūdens

8) dažas pilītes olīveļļas

Visas sastāvdaļas ļoti aptuvenas, jo vārot zupu nekad neko neskaitu un nemēru. Tā kā zupas gatavošana, manuprāt, visiem ir zināma, tad garā aprakstā neieslīgšu, jo viss kā parasti vārot zupu. 

Vispirms apsutinu/ apcepju sasmalcinātus sīpolus un burkānu šķēlītes. Kad burkāni ir gandrīz mīksti, lieku katlā kopā ar kartupeļiem vārīties. Kad arī kartupeļi ir gatavi, tad lieku klāt sagrieztus šampinjonus. Sākotnēji izskatās, ka šampinjoni ir daudz par daudz, bet pēc mirkļa tie ātri sakrītās. Savukārt kad šampinjoni ir palikuši viegli pelēcīgi un nav cieti, lieku klāt kausēto sieru un uz lēnas uguns, nedaudz apmaisot ļauju, lai izkūst. 

Tas arī viss - gardā zupa ir gatava. :)

Kāda ir Jūsu mīļākā zupa?

Burvīgās dāvanas no Puķuzirņa Madaras

Šodien sajutos vēlreiz kā Ziemassvētkos, jo pie manis ir atceļojušas burvīgas dāvanas no Puķuzirņa Madaras! Madara, vislielākais PALDIES Tev! :) 

Bet nu par visu pēc kārtas. Pastā mani sagaidīja tiešām milzīga kaste. Tik milzīga, ka neviens no maniem līdzpaņemtajiem maisiņiem nespēja mēroties izmēros. Mans prieks & pārsteigums laikam bija tik liels, ka pat Pasta darbiniece nevarēja atturēties neapjautājusies vai es esmu saņēmusi pārsteiguma dāvanu un vai jau zinu, kas tajā ir iekšā. :) 

Lūk, kādi burvīgi pārsteigumi mani sagaidīja mājās, dāvanu atverot:

Dzijas - tik smukas & gluži manās krāsās. Nav šaubu, ka te noteikti saziedēs kādas puķes. 

Vesels maiss ar kičīgām pogām. Nu tādām - īstām un ar šarmu. Tās vienas metālīgās jau pat zinu, kur varētu piešūt.

Spilvens - ne tikai mīksts, bet arī smaržīgs. Pēc vasaras & pļavas - tieši tā, kā man pie vecmāmiņas smaržo, kur laukos ir gultas ar siena matračiem. :)

Adījumu un tamborējumu žurnāli. Man kā tamborēt nepratējai - tieši laikā!

Priežu čiekuru sīrups ar patiešām īstiem čiekuriem iekšā. Šādu es patiešām gan pirmo reizi redzu, gan pirmo reizi nogaršoju. Garša - mm.. interesanta.. pirmajā brīdī liekas, ka medus.. tad tālāk sajūt čiekuru. Un tie čiekuri - tik maziņi & smuki. 

Un vēl arī vitamīnu tēja - smaržīga un ļoti, ļoti garšīga. Nekad nebiju dzērusi tēju, kurā ir auzas.. un vispār man diezgan maza pieredze ar tējām, kas sastāv no daudzu zālīšu apvienojuma, bet nu šī - mm.. te jāiedomājas tiešām lieliska smarža, kāda parādījās aplejot ar ūdeni. Tēja jau šovakar uzreiz tika arī pie savas mājvietas. 

Nu, vai nav gluži kā Ziemassvētkos?

Madara, tik skaisti, garšīgi, smaržīgi, mīksti, pūkaini & interesanti. Paldies! :)

Jaunas dzijas. Jauna kūka. Jauni blogi. Pavasaris.

Tik daudz kā JAUNA! Bet par visu pēc kārtas. :)

Pagājušajā nedēļā tiku pie jaunām dzijām. Tik smukām, ka nevaru atturēties šeit neparādījusi. Jāsaka gan, ka ne visas ir man, bet nu labi, ka tā, jo lai kā man patiktu volānšalles tik daudz man pašai tomēr nevajag. 

Šīs gan man pašai ir jaunums - ar tādām pavisam saredzamām bumbiņām gar ārējo malu un savādāka tipa volāniem. Adās pat ļoti labi, tāpēc pavisam noteikti drīzumā parādīšu gala rezultātu. 

Tāpat kā esmu apņēmusies uztaisīt apkopojumu par, manuprāt, populārākajiem dziju veikaliem Rīgā un interneta lapām dzijas pirkšanai - ar to plusiem un mīnusiem, utt. Vienīgi vēl nevaru izdomāt vai sev tuvākos veikalus apstaigāt arī klātienē, savam apcerējumam pievienojot arī bildes vai iztikt bez bildēm. 

Otrs mans priecīgais jaunums ir par to, ka bloglandijas plašajā pasaulē šonedēļ parādījās divi jauni blogi.

 Attēls no: free-extras.com

Vai Jūs zināt, kas var notikt 303 dienās? Manas māsas ideja man liekas tik interesanta, ka tā vien pašai gribētos ko līdzīgu pasākt. :)

Tāpat pie blogotājiem ar savu Zaļo mauriņu pievienojās arī mana draudzene - tā, kas gājusi konditoru kursos un noteikti ne tikai man, bet arī Jums var izstāstīt daudz interesantus padomus un receptes.

Vakar savukārt izmēģināju sev jaunu - valriekstu kūkas recepti. Kūka cepta, iedvesmojoties no Aijas franču kūkas ar neizrunājamo nosaukumu. :) Savukārt pati recepte aizgūta no cetrassezonas.lv.

Kādi secinājumi? Kūka ir patiešām vienkārši pagatavojama, ļoti garšīga un galvenais nav sausa. Vienīgi man likās, ka cukuru vajag krietni mazāk par norādīto daudzumu. Lai gan pieliku jau mazāk - ap 200 gramiem, vienalga bija ļoti salda. Tad nu atziņa man pašai - vēl mazāk cukuru + eksperimentam varētu pievienot kādu krējumsiera pildījumu pa vidu vai augšpusē.

Un visbeidzot, lai gan vēl gribu paslēpot & pavasari gaidu iestājamies tikai pavasarī - secināju, ka tas pavisam noteikti, noteikti tuvojas. :)

Jo kamēr vēl tikai plānoju, ka būtu drīzumā jāiestāda sīpoli lociņiem un nebeidzu iedvesmoties no Kristīnes fantastiskajām zaļumu bildēm, vakar atklāju, ka sīpoli, laikam jau nevarot vairs mani sagaidīt sākuši zaļot pat bez zemes un ūdens.

Un kas Jums jauns? :)

Dāvana pavasara sajūtām :)

Man ir ļoti jauka vecmāmiņa. Ļoti, ļoti, :) Turklāt neskatoties uz savu patiešām cienījamo vecumu viņa ir īsta lēdija - allaž ir sapucējusies, pavisam sievišķīgi uztraucas par savām krunciņām, apmeklē koncertus un teātrus, ir lietas kursā par visām jaunākajām grāmatām, ik dienas iet pastaigā kopā ar savu draudzeni, nekad nevienu neaizmirst apsveikt jubilejās vai citos svētkos, vienmēr priecājas uzņemt ciemiņus,  ir īsta brīnumdare virtuvē un vēl un vēl, un vēl..

Kā šādu jauku lēdiju iepriecināt? Nu, protams, ar kaut ko sievišķīgu + tam visam pievienojot arī pārsteigumu. :)

Pēc šādas shēmas tapa mana pavasara sajūtu dāvana vecmāmiņai. Sākotnējā ideja volānšalle gan ar domu apauga pamazām. 

Kad šalle bija gatava izdomāju, ka pavisam noteikti klāt piederētos arī pieskaņoti cimdi. Savukārt, kad nopirku cimdus, iedvesmojoties no Aijas nolēmu cimdus mazlietiņ izrotāt.

Te, lūk, sākotnējais variants:

Un te gala rezultāts:

Aija, liels, liels paldies Tev par ieteikumiem attiecībā uz tehnoloģisko procesu + Tavus cimdus es vari tikai apbrīnot & apbrīnot, jo es savus, lai nonāktu līdz tādam gala rezultātam, kādam nonācu pāršuvu & pāršuvu.. sākot jau ar nespēju izdomāt, ko šūt, līdz beidzot ar dažādām tehniska rakstura grūtībām. :)

Kad dāvana bija gatava, lielākam pārsteigumam tā pie saņēmējas ceļoja pa pastu. Pārsteigums arī tāpēc, ka dāvana negaidīta un nav uz kādiem konkrētiem svētkiem, turklāt mīkla par sūtītāju (paldies pastam, kas atsūtot uzaicinājumu neraksta, kas ir paciņas sūtītājs) saglabājās teju līdz atvēršanai.

Lai Jums priecīga nedēļa & izdodas iepriecināt gan sevi, gan kādu mīļo cilvēku! :) 

Jā - pašceptai picai! Fui - Lulū picai!

Kaut kā tā sanācis, ka picas biežāk esmu sūtījusi uz mājām vai ēdusi ārpus mājas, savukārt cepusi tā īsti nekad, ja neskaita saldēto picu apdeitošanu ar sieru un citām garšīgām sastāvdaļām. 

Tā vismaz bija līdz šim, jo nupat ļooti, ļoooti vīlos Lulū picas servisā. Patiesībā tik ļoti, ka vēlos pastāstīt to arī Jums. Pozitīvais aspekts gan arī tam visam ir - izmēģināju picu cept pati mājās un biju pārsteigta cik vienkārši tas bija un galvenais cik garšīgi sanāca. :)

Bet par ko ir stāsts? 

4dienas vakarā nolēmām pasūtīt uz mājām picu. Tā kā pēdējos vismaz 3, ja ne vairāk gadus varu pieskaitīt sevi pie, manuprāt, patstāvīgajiem Lulū picas klientiem, tad arī šī reize nebija izņēmums un zvans uz Lulū. Tālāk seko standarta saruna - kādu picu pasūtīsiet, kāda adrese, cik ilgi būs jāgaida, utt. Cita starpā zvanu pieņemošā meitene arī kā parasti izstāsta par Lulū picas akciju picu piegādāt 49min laikā un ja tas tā nenotiks - pica būs par velti. Vēl vārds pa vārdam attiecībā uz konkrēto akciju piegādāt picu 49 minūšu laikā, līdz beigās operatore saka, ka intereses pēc varam uzņemt laiku. 

Nu ko, sacīts darīts - zinot, ka manā telefonā ir tāda reti izmantota opcija kā taimeris, varu arī intereses pēc uzņemt laiku :) vienlaikus gan cerot, ka picu tomēr atvedīs ātrāk, jo pati picērija no manas mājas atrodas 15min gājienā ar kājām.

Uzņemam laiku un sākam gaidīt. Laiks iet un iet, bet picas nav un nav. Kad bija pagājušas noteiktās 49min jūtos gan vīlusies par to, ka ilgi jāgaida, gan zināmā mērā priecīga - nu tad būs par velti. 

Pagaidījām vēl kādas 10 minūtes līdz zvanījām atkal uz Lulū picu. Zvanu un saku, ka interesējos par pasūtījumu.. jau vairāk kā stunda pagājusi.. kas un kā.. Zvana pieņēmēja diezgan izbrīnīta saka, ka mans pasūtījums nemaz nav reģistrēts.. Kad saku, ka diez vai tā varētu būt.. operatore informē, ka vajadzēs uzgaidīt. 

Tālāk sekoja gana ilga uzgaidīšana, līdz operatore saka, ka pica mums esot atvesta, bet picas piegādātājs nav varējis tikt iekšā un neesot atbildēts uz telefona zvaniem. Kad teicu, ka tas nav tomēr iespējams, jo neviens nav picu vedis, neviens nav zvanījis pie durvīm un vēl mazāk man uz telefonu, no kura visā gaidīšanas picas laikā netika ne zvanīts, ne arī vispār kādi zvani saņemti, nekas nemainījās. Operatore pie sava - picu jums vedām, jūs neatbildējāt uz zvaniem un nav vispār nekādu diskusiju. 

Lieki laikam teikt cik ļoti sarunas beigās jutos vīlusies Lulū picā, sākot jau ar attieksmi kopumā un beidzot ar principu, ka picu pasūtīju ne jau ar mērķi pēc tam mēģināt izvairīties no tās piegādātāja. Un jo vairāk - sākotnēji nedz zināju par tādu laika uzņemšanu, nedz vispār ko tādu biju domājusi darīt, ja vien pati Lulū picas operatore to neieteiktu. Un ja vien operatore tik ļoti pārliecinoši nebūtu konkrēto akciju reklamējusi, neko nesakot būtu arī gaidījusi stundu vai cik nu tur laiks vajadzīgs, lai picu atvestu.

Kāds mans secinājums?  - nevajag izdomāt akcijas, kuras nevar izpildīt vai gribas izvairīties no to izpildīšanas, ja negribas zaudēt patstāvīgos klientus. Protams, varbūt pastāv kāda nez kurā procenta iespējamība, ka mans telefons, lai gan bija ieslēgts, tomēr nezvanīja un picas piegādāts patiešām ļoti, ļoti klusiņām pie mums atbrauca, bet picu gribēja paturēt pats sev.. un tomēr.. tā kā pēdējos piecus un vairāk gadus, kopš esmu uz mājām sūtījusi kādus ēdienus tā nekad nebija gadījies.. tāpēc, man liekas, ka Lulū picas attieksme vienkārši = FUI! 

Un otrs mans secinājums - ļooti, ļooti gardu picu var uzcept arī mājās! :) Pēc nelāgā Lulū vakara picu mājās cepām nākamajā dienā.

Liku lietā jau pirms kāda laika nenoskārstai vajadzībai iepirkto picas mīlu.

Kad mīkla čiks & gatavs - atliek pildījums. 

Bet vēl pirms pildījuma, mana draudzene, kas gāja konditoru kursos izstāstīja man mazu knifiņu, lai viss pildījums ēdot neslīd nost (šī tipiska problēma saldētajām veikalu picām), bet turas tur, kur tam paredzēts palikt - uz picas - uzsmērējot tomātu mērci, tai pa virsu jāuzber nedaudz siers un tad liek visas pārējās sastāvdaļas + sieru virsū.

Pirmā pica siers + gaļa + tomātu mērce

Otrā pica iekš lauku tematikas - desa, tomāti, tomātu mērce, marinēti gurķi, svaigi sīpoli un siers. 

Abas divas sanāca īsta ņamma! :)

Kāda ir Jūsu ideālā pica un ideālā mīkla?

Un sazied puķes!

To, ka bloglandijas idejas ir lipīgas & kaut kur ceļo gaisā, tāpat kā ir kaut kāds maģisks kontakts, pārliecinos arvien biežāk.. :) Svētdien, kad atbraucu no laukiem un atvēru savu e-pastu - mani tur sagaidīja super priecīga ziņa  - Madaras jeb Puķuzirņa blogjubilejas dāvana ceļos pie manis! :) :)

Stāstot par sniegu un brīvdienām vēl nepaguvu izstāstīt, ka brīvdienas pagāja ne tikai uz sniega viļņa, bet arī taisot puķes. Bet kamēr vēl grasījos tikai bildes salikt datorā, liels bija mans smaids šodien ieraugot, ka šīs pašas puķes taisījusi arī Madara. Un ja Madara ir iedvesmojusies no Ineses (kas man nez kāpēc bija paskrējis garām), tad es savukārt šīs puķes pirmo reiz tā īsti samanīju tieši pie Madaras, kad viņa stāstīja par Liepāju un jauko tanti pie kuras paliek. Tāds lūk man garš ievads! :)

Bet atgriežoties pie manas puķu pļavas - viss sākās neplānoti - aizbraucu uz laukiem, kur mājās savukārt uzradusies šī puķu taisāmā ierīce. :) Pēc īsas apmācības lieliskas skolotājas pavadībā un vienas gatavas puķes, no tiesas kritu azartā, līdz rezultātā sestdienas vakarā bija uztapušas veselas desmit puķes. :) 

Saliekot pa krāsām, sanāk tādi neplānoti vairāki komplekti. 

Rozīgi - lillīgā sērija:

Sarkani - dzeltenās:

Pļavas jeb zaļi - dzeltenās puķes:

Un šīs man liekas tādas iekš "ziemas tēmas":

Un te visas kopā:

Nevaru neparādīt arī savu asistentu :)

Kurš pēc kārtīga miega visnotaļ noteikti gribēja arī līdzdarboties :) 

Lai gan neesmu nekāda lielā brošu nēsātāja, šo puķu taisīšana man tik ļoti iepatikās, ka tagad gribu tādu puķu taisāmo uzparikti arī sev. Pameklējot variantus internetā, kā arī redzot Ineses un Madaras ierīces, man tagad vienīgi jautājums - kāds diez labāk - koka vai plastmasas? Plastmasas pluss, man liekas, ka tapiņas  ir maināmas, koka savukārt ka tās ir stabilas un nekas nekustas. 

Kāda ir Jūsu pieredze ar šādu puķu tapošanu? :)

Sniega pilnas brīvdienas

Visu pagājušo nedēļu nevarēju vien beigt domāt cik ļoti man gribas sniegu - daudz, daudz sniega, lai varētu beidzot slēpot un arī rīts un vakars beidzot beigtu izskatīties vienādi pelēks. Ap nedēļas vidu jau jutos tik sagurusi, ka nolēmu piektdien ņemt brīvdienu - ja nu nav sniega, tad vismaz izgulēšos. :) 

Lieki laikam teikt cik priecīgs pārsteigums mani sagaidīja, kad piektdien pamodos un aiz mana loga tepat Rīgā sniga - patiešām daudz & pamatīgi sniga! :) Tā nu manas brīvdienas pagāja iekš sniega viļņa :) Te dažas bildes sniega mīļotājiem, :) bet tiem, kas sniegu negrib - iespēja priecāties, ka Rīgā tomēr sniega krietni mazāk. :)

Sniegu mīlošais suns :)

Līdz ar sniega priekiem laukos nosvinējām arī Vecā Jaunā gada sagaidīšanu. Zilais siers + bumbieri/ vīnogas = manuprāt, lieliska uzkoda, jo sevišķi, ja vēl kopā ar aukstu šampanieti. :)

Atgriežoties Rīgā devos uz Biķernieku mežu, kur ar svētdienu sāka darboties trase. :) Jāsaka gan, ka trase nav ideāla, bet labāk tāda nekāda. :) Tā kā es pie tiem, kas cer vēl vismaz uz tikpat un dubultā lielu sniegu devu. :)

Un kā Jums ar sniegu? :)