Ziema, prom!

Kad visiem zeķes saadītas un sadāvinātas, beidzot jāuzada arī sev pašai. Tā janvārī, savācot dzijas pārpalikumus no 3 citām zeķēm, sāku adīt, tomēr līdz ar pusmēnesi un vēl daudz ko citu - darbiņš kaut kā atlikās.  

Hmm.. iespējams ziema tā aizkavējusies, ka gaidīja, kamēr manas zeķes taps pabeigtas... :) 

Tā nu šodien izadīju pēdējās rindiņas, savilku diegu un viss - zeķes gatavas! Ziema, prom!

Bet pret ziemu nekādu pretenziju mūsmājās nav šim mīlulim, kurš savas dienas vada ķerot saules peldes un sildot puncīti. 

Kurā istabā saule, tur tai seko kaķis. :)

 

Lai saulaina nedēļa! :) 

Dāvaniņa aizceļojusi & saņemta

Mana vārda dienas izlozes dāvaniņa veiksmīgi ir aizceļojusi uz savām jaunajām mājam jeb Ku-Ku Mājām pie Ingas. 

Priecājos, ka Inga bija priecīga! :)

Man pašai arī šis izlozes un apdāvināšanas process ļoti, ļoti patika - tādi mazdrusciņ Ziemassvētki. 

Un kā solīts - tagad varu pastāstīt & parādīt - kas slēpās zem mana pārsteiguma. Biju apsolījusi gabaliņu pavasara - ceru, ka vismaz mazdrusku arī sanāca. Un tā pie Ingas steidzināt pavasari aizceļoja.. 

Audums pavasara/ vasaras sezonai - tik daudz lai sanāktu varbūt kādi svārki, krekliņš vai vismaz pāris šalles noteikti

Mežģīnes un lentīte

Puķu broša

Kaudzīte dzijas

Un paštaisīta šokolāde

Lai priecīgi! :)

Adāmadatas: metāla vs koka

Koka adāmadatas izmēģināju drusku spiestā kārtā, kad adīju savu pusmēness šalli. Adīju, adīju, līdz tiku tik tālu, ka nekur nebija nopērkamas man vajadzīgā izmēra adatas ar atbilstošu savienojuma garumu. 

Bet par visu no sākuma. :)

Tā kā sevi ieklasificēju pie amatiera  - kategorijas svētdienas adītāja, tad ne tuvu nebiju aizdomājusies par tehnoloģiju attīstību rokdarbu piederumu jomā.  

Kad pirms pāris gadiem Cēsīs rokdarbu veikaliņā man atteica Addi adatas – tad, nu kā pirmās nopirku, tā arī lietoju. Biju, protams, dzirdējusi par koka, bet kaut kā nebiju aizdomājusies, ka man tādas vajag izmēģināt, jo tik daudz cik es adu, man ļoti apmierināja visas manas esošās. Tā nu man līdz šim bija 2 resnumu zeķu adatas un 4 dažāda izmēra adatas ar savienojumu jeb trosīti.

Esmu arī izmēģinājusi vienas adatas kas saucas Pony – tas tiešām bija briesmīgas, jo viss visu laiku ķērās starp savienojumu un adatu. Kā arī vēl kaut kādas nezināmas plastmasas ražojuma. Bilžu nav, jo abas tiešām bija tik sliktas, ka esmu jau sen izmetusi viņas ārā.  

Adot pusmēnesi – secināju, ka max ar kādu savienojuma garumu ir atrodamas adatas ir 2m, bet tas ir ļoti reti un nekur nebija man vajadzīgā izmēra - Nr.4. Ar pārtraukumiem, bet aptuveni dienu es veltīju dažādu rokdarbu veikalu apzvanīšanai Rīgai un vēl dažu tuvāko apstaigāšanai mēģinot atrast Nr.4. adatas ar savienojumu 200cm

 

Tagad saprotu kāpēc – arī adatu jomā tehnoloģijas IR apsveicami progresējušas un nosaukums tam ir KnitPro. Rezultātā vairs nav jāpiemeklē vajadzīgais savienojuma garums, bet to pavisam vienkārši var pagarināt pats cik garu gribas. 

Teikšu kā ir – pirku adatas ar palielām bažām. Ne tik daudz dēļ tiem savienojumiem kā tieši koka. Man nez kāpēc līdz šim likās, ka adatām piederas būt tikai no metāla, jo koks ātri salūzīs. Un, ak, kā es kļūdos un cik stereotipisks aizspriedums šis ir.

Tad nu tā – šalle gatava un adatas arvien ir vietā. Un varu salīdzināt vai un kāda ir atšķirība starp metāla un koka adatām. 

Kādas ir galvenās atziņas? 

1.Ja skatās no adīšanas viedokļa, tad, manuprāt ar abām adīt ir vienlīdz labi. 

Pirmajā brīdī manas KnitPro adatas likās galos asākas un spicākas, salīdzinājumā ar līdzšinējām metāla Addi, tāpēc likās, ka drusku par stipru duras pirkstos, ja stiprāk vajag uzspiest. Skatoties bildē saprotu kāpēc - metāla adata tiešām ir mazāk spica.

 

Bet problēma, ka koka likās pārāk asas bija īslaicīga – vai nu tas pats spicums mazliet apdilst vai arī mani pirksti pierada, bet katrā ziņā nekādu diskomfortu vairs nejutu.  

2.Tehnoloģijas rullē, jo es tiešām esmu sajūsmā par to savienošanas iespēju. Tas ir tik ērti – saskrūvē un pagarini cik vajag. Kaut vai līdz bezgalībai. 

3.Izpildījums, kas šīm tehnoloģijām ļauj realizēties ir labs. Man negadījās, ka adatas un savienojums vai vieta, kur savienojas abi kabeļi atdalītos paši no sevis. Tomēr periodiski piefiksēju, ka ik pa laikam savienojumiem ir tendence it kā drusku atskrūvēties valā. Nezinu kāpēc tā. Varbūt brāķis, bet varbūt tāpēc, ka brīžam adot adata un adījums tā kā „sagriežas” un attiecīgi tad pagrozot adatu, iespējams, ka skrūvītes kaut kā atskrūvējas. 

4. Adījums starp savienojumu un adatu slīd labi un neķeras. Starp vietu, kur ir savienoti abi kabeļi, savukārt ķeras, ja adījums nav sasniedzis ļoti lielu izmēru.

Varbūt mana dzija bija jocīga, bet tomēr domāju, ka nē. Un kamēr vien adījums nebija sasniedzis gigantiskus apmērus - tā īsti vienmērīgi neslīdēja – adījums visu laiku sastājās līdz tai kabeļu savienojuma vietai. Bildē var redzēt kā es to domāju. Protams, kad pārstumj ar roku pāri, tad jau viss tālāk ok. 

5. Pašas adatas kā tāds bija ok. Pirmajā brīdī sākot adīt likās, ka dzija slīd sliktāk kā uz manām iepriekšējām Addi, tomēr pēc kāda laika (laikam kaut kā ieberzējās vai pieslidinās) vairs tā nelikās.

6. Kad daudz un plaši biju izmeklējusies par adatām, secināju, ka manām jaunajām KnitPro (īstiem zvērinātiem adītājiem tas jau it nemaz nav jaunums) ir pat teju vai fanu pulki. Nu vismaz tā man likās palasot atsauksmes un pat tēmu lapas par šīm adatām dažādās Latvijas rokdarbu un forumu lapās. :) 

7. Cenas ziņā KnitPro salīdzinājumā ar Addi, manuprāt, sanāk dārgāks pie pašas pirmās pirkšanas reizes. Kad jau kabeļi ir, tad piepirkt klāt vajadzīgā resnuma adatas ir aptuveni tas pats vai pat lētāk kā arvien pirkt jaunas metāla adatas ar savienojumu.  

 
8. KnitPro adatām ir forša opcija - pašas koka adatas vietā savienojumam pieskrūvēt tādu kā korķi - līdz ar to var droši izmēģināt uzadīto iespēju robežās piemērīt/ pārvadāt/ nesāt kaut kur apkārt un nav jābaidās ka valdziņi nomuks no adatām. Man šis noderēja pašās beigās, kad raucu šalli nost. 

9. Tad nu visu saliekt kopā – no koka adatām nav jābaidās, gan koka, ar abām ir vienlīdz labi adīt. KnitPro adatu lielākais ieguvums manā skatījumā ir tieši šī transformēšanas iespēja. Katrā ziņā vēlreiz pie vajadzības izveidot kaut kādus noteiktus savienojuma garumus un tamlīdzīgi – es noteikti vairs neiešu cauri epopejai „vajadzīgā garuma un izmēra atrašana”. Pilnīgu adatu nomaiņu pagaidām savās mājās neplānoju, jo neadu tik daudz un bieži, bet ko var zināt.. :)  

 

Nu, pastāstiet, ar kādām adatām Jūs adāt? 

Un kam dodat priekšroku – metālam vai kokam? :)

Grand finale jeb pusmēness gatavs!

URĀ - mana pusmēness šalle IR GATAVA! 

Mans PRIEKS par šo darbiņu ir tikpat MILZĪGS cik pati šalle, jo vairāk tāpēc, ka izmēros tā atgādina nevis šalli, bet kārtīgu lakatu vai apmetni. 

Sāku ar 200 valdziņiem, beidzu ar 1220. Ārējās malas garums ir tieši 7 metri un 50 centimetri, iekšējās 1 metrs un 25 centimetri.

Un šie skaitļi man kā svētdienas adītājai ir absolūts personīgais sasniegums un ļauj šo ierindot par lielāko adījumu izmēros, ko jeb kad esmu uzadījusi, nonākot pie saturīga gala rezultāta. :) 

Mani vislielākie paldies Kristīnai – gan par aprakstu, gan vēl online konsultācijām. Tagad varu pat iesmaidīt – par ko es tur pašā sākumā tā uztraucos. Kristīnas šalles adīšanas recepte ir izcila savā vienkāršībā, tāpēc iesaku visām, kas grib šādu uzadīt, bet nav saņēmušās vai baidās, ka nesapratīs. 

Vēl man jāsaka paldies arī Inesei, jo no viņas šalles es iedvesmojos, ka savai gribu volānus un no Ineses skaidrojuma arī sapratu kā vislabāk līdz volāniem nonākt.  

Visbeidzot paldies arī Elīze veikalam Ģertrūdes ielā un internetveikaliņam, jo pie viņiem es pirku dziju. Pat neskatoties uz to, ka Kristīnas aprakstā bija skaidri norādīts nepieciešamais dzijas daudzums ar šo aspektu man radās zināmas nesaprašanās. 

Iedomāties, ka 200g drusku pūkainas vilnas + mohēras dzijas ir pielīdzināmi 300g, pēc mana skata novērtētai, drusku biezākai un it kā smagākai dzijai nepavisam nav pareizi. Kad tiku pie trūkstošās pamata dzijas, sekoja nākamā atklāsme - nepietiek arī volāndzijas. Ja pērkot biju iedomājusies, ka ar vienu standarta volāndzijas ficīti uztaisīšu 3 volānu kārtas, tad realitātē 1 ficīte bija tieši 1 rindiņa volānu un tik vien kā kādi 20 centimetri varbūt palika pāri. 
 

 

Profesionālas adītājas noteikti atradīs – man tur ir dažas nepilnības jeb mazas kļūdiņas, bet man pašai tas netraucē, jo prieks par rezultātu ir daudz lielāks. Un prieks tiešām ir liels, jo esmu arī izpildījusi vienu no savām Jaunā gada lielajām rokdarb-apņemšanām.

Atkāpjoties no oriģinālā apraksta – adīju labo pusi labiski, kreiso kreiliski. Pirms sāku adīt, nez cik reižu izmēģināju valdziņa pieaudzēšanu, lai tā sanāktu pēc iespējas neredzamāka.

Sākumā par mazajiem caurumiņiem satraucos un man tie drīzāk nepatika, nekā patika. Tagad, skatoties uz visu kopskatā, pieaudzēšanas caurumiņi man liekas pat ļoti fifīgi un priecājos ka tādi ir, jo labiskais līdz ar to vairs neizskatās tik monotoni labisks. 

 

Pats grūtākais laikam bija, kad vairs bija kādas 10 rindiņas atlikušas, lai visi no malām uzņemamie valdziņi būtu uzņemti, jo likās – tik maz, bet tomēr tik daudz, jo iet tik lēni. Nu un vēl volāndzija – to piedabūt ka ir tikai no labās puses man sanāca vēl 2x lēnāk kā vnk izadīt rindiņu. 

Adīšanas laikā neiztiku arī bez izsmiešanās līdz asarām. Kad sāku adīt - pierunāju savu mammu arī adīt tādu pašu pusmēnesi. Paralēlais adīšanas process bija tiešām aizraujošs (kas te tieši smieklīgs - noteikti vislabāk zinās mana mamma :) ), bet rezultātā viņa tika pie veseliem diviem apmetņiem un pats apmetnis savukārt pie jauna nosaukuma - pusmēness vietā tapa pārsaukts par sikspārņa spārniem. :) Paldies, par foršo kopā adīšanu! :) 

 

Šī šalle man bija dāvana – to jau zināju uzreiz sākot adīt. Un kaut šādas šalles=apmetņi galīgi nav man stilā un manas pašas garderobē neierakstās, tad kad bija gatava – nu tiešām gandrīz vairs negribējās šķirties, tāpēc nav laikam tādas vietas mājās kur nebūtu ar viņu izklājusies vai izmēģinājusi nofotografēt (tieši tāpēc - tik daauudz bilžu), vai simts un vienā veidā satīties. 

Klāt uztaisīju arī tapotu puķu brošu. Kad merīju uz sevis man likās, ka broša vajadzīga, lai saturētu apmetni kopā. Dāvanas saņēmējai viss tāpat labi turējās kopā un broša sanāca vnk kā aksesuārs, ko piespraust klāt. 

Un te jau mans apmetnis saticies ar saviem radiniekiem spilveniem :) - šie visi turpmāk dzīvos vienās mājās. 

P.S.Tā izskatās, kad neapreķina sniega biezumu laukos un  nepiemēroti saģērbies nolemj aizkļūt līdz veļas auklai.